Jēkabpils novada iedzīvotāji piemin 1949.gada represijas Daugavas stacijā

Vidusdaugavas TV video

Daugavas stacija Salas novada Sēlpils pagastā ir viena no tām vietām, kas latviešiem saistās ar skaudrām atmiņām. Te pirms 66 gadiem sākās daudzu iedzīvotāju ceļš pretī nezināmajam. Arī tagadējā Jēkabpils novada iedzīvotājiem ceļš uz Sibīriju lopu vagonos sākās no šejienes.

Pieminot vēsturiskos notikumus, Jēkabpils novadnieki šodien pulcējās pie vecās Daugavas stacijas ēkas. Jēkabpils novada pašvaldības priekšsēdētājs Edvīns Meņķis, uzrunājot klātesošos, uzsvēra, ka represiju upuriem vismokošākā bija neziņa par nākotni: „Parasti, esot dzelzceļa stacijās pie sliedēm, mēs skaidri zinām mērķi un galastaciju, uz kurieni mēs gribam doties. Bet 1949.gadā šajā vietā, pie šīm dzelzceļa sliedēm, tika savesti cilvēki, kuri nezināja, uz kurieni viņi dosies tālāk.”

Toreiz izsūtītas tika daudzas ģimenes. Pavadot Sibīrijā ilgu laiku, trimdā arī radās jaunas ģimenes. Rita Bartkeviča ir dzimusi Sibīrijā un pavadījusi tur tikai pirmos divus savas dzīves mēnešus. Tad viņa kopā ar vecākiem atgriezās dzimtenē. „Mani vecāki ļoti cieta badu, bet ar cerībām, ka palaidīs uz mājām, viņi izdzīvoja visus briesmīgos gadus. Viņi pavadīja Novosibirskā astoņus gadus. Mans tēvs izvests no šejienes [no Daugavas stacijas], bet māte bija izvesta no Lietuvas. Viņi satikās izsūtījumā,” stāsta Rita. Viņa atceras, ka tēvs stāstījis, cik grūts bijis sākums svešumā: „Sākumā esot bijis briesmīgi, viņš esot upē ķēris sapuvušus lopus, ķēris tos un ēdis. Tas bija drausmīgi.”

Silvijai Kalniņai ir pašai savas atmiņas par Sibīriju, jo viņa tika izvesta nepilnu septiņu gadu vecumā kopā ar vecākiem un jaunāko māsu: „Mums trāpījās labi karavīri, palīdzēja pat salikt mantas, jo mamma nevarēja. Aizbraucām lopu vagonos, kad tikām Sibīrijā, tad mūs veda tālāk ar kuģi. Latviešus, kuri uz kuģa nomira, ietina palagos. Un tālāk zināms, kur viņi palika. Es tiku Tomskā slimnīcā. Pateicoties vienai latvietei, kura gulēja man blakus un kurai uzvārds bija Cepurīte, es esmu dzīva.” Silvija atceras, ka vasaras Sibīrijā esot bijušas ļoti karstas, bet ziemas – ļoti aukstas. Vēl viņai atmiņā palicis tas, cik bagātīga bijusi Sibīrijas augsne, kā arī tas, kā latvieši mācījuši vietējiem iedzīvotājiem strādāt: „Viņi paši neko nemācēja, vai tās bija fermas, vai zirgi, vai kas. To visu darīja latvieši. Latvieši ieteica, kā ko darīt. Es vēl bērns biju, bet zinu tikai vienu – kad aizbraucu kā bērns, redzēju visus “pufaikās”, kad braucām prom, pat parastās cūkkopes bija mēteļos ar lapsas krāgām, nemaz nerunājot par citiem.”

Ja Ritas Bartkevičas ģimene varēja atgriezties dzimtajās mājās, tad Silvijas Kalniņas ģimene, atgriežoties Latvijas teritorijā, konstatēja, ka dzimtajā mājā, kas atradās Cēsu pusē, izveidots kino klubs. Viņiem piedāvāja būdiņu mežā, bet ģimenei bija iespēja pārcelties uz Jēkabpils pusi pie radiem.

Katram represētajam ir savs stāsts, un to, cik daudz asaru pirms 66 gadiem ir liets Daugavas stacijā, droši vien zinātu teikt vien bērzs, kas pie deportāciju upuru piemiņas akmens vij savu zaru vainagu pretim saulei.

Sandra Paegļkalne