Poru ģimene lepojas ar vērienīgu padomju laiku sadzīves lietu kolekciju

Vidusdaugavas TV video

Jēkabpils novada Leimaņu pagastā, mājās ar nosaukumu „Kalnāres” saimnieko Poru ģimene. Viņi var lepoties gan ar vienu no sakoptākajām un skaistākajām sētām novadā, gan ar vērienīgu kolekciju. Poru ģimene kolekcionē padomju laiku sadzīves lietas.

„Kalnāres”, kas atrodas pāris kilometru attālumā no Mežgales ciema Leimaņu pagastā, ir īsta miera osta. Aptuveni 14 hektāru plašā saimniecība ir Poru ģimenes īpašums kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma. Tagad šeit dzīvo Arnita Pore ar vīru un četrām meitām.

Arnita stāsta: „Tad, kad mēs ar vīru apprecējāmies, mēs abi esam vietējie, mežgalieši, mēs sapratām, ka noteikti negribam dzīvot lauku centrā, dzīvoklī. Tad mēs meklējām, skatījāmies un klausījāmies, varbūt kāds pārdod māju, jo tas vēl bija tas laiks, 1992.gads, kad vēl visās mājās bija cilvēki.”

Arnitas ģimenei paveicās, jo „Kalnāru” iemītnieki pārcēlās uz dzīvi citur, līdz ar to radās iespēja iegādāties gan zemi, gan mājas. Viss esot bijis sliktā stāvoklī, bet ar apņēmīgu darbu saimniecība pārvērsta ne tikai par omulīgām mājām un sakoptu atpūtas vietu, bet arī par īstu tūrisma objektu. Atsevišķā ēkā, kas agrāk bijusi cūku kūts, Arnita izveidojusi īstu padomju laiku sadzīves lietu kolekciju.

Arnita skaidro: „Vienā vakarā pēkšņi man ienāca prātā doma, ka padomju laiku lietas ir tās, par ko cilvēki pamazām sāk aizmirst, bērniem ir grūti izstāstīt, jo viņi netic, ka tā varēja būt. Tas ir tas, kas vēl ir diezgan daudz saglabājies. Ir īstais brīdis to visu savākt.”

Sākumā tika aptaujāti radinieki un tuvākie draugi, bet vēlāk, kad par padomju laiku sadzīves lietu kolekcionēšanu uzzināja arvien vairāk cilvēku, eksponātus Poru ģimenei sagādāja arī attālāki draugi un paziņas. Arnita nemaz nevar izskaitīt, cik vakaru un brīvdienu veltīts kolekcijas izveidei. Viss sagrupēts pa tēmām. Ir gan skolas lietas, gan virtuves piederumi, tāpat ir arī kosmētikas plauktiņš, rotaļlietu stūrītis, kā arī vēl daudz citu interesantu mantu. Lai gan kolekcija izveidota tikai šā gada pavasarī, par to jau ir interesējušies gan vietējie, gan tūristi. Ne velti „Kalnāres” šogad atzītas par „Labāko tūrisma vai vides apskates objektu” Jēkabpils novada pagastu sakoptības skatē.

„Cilvēki atbrauc un apskatās. Ja viņi redz, ka man kaut kā nav vai arī kaut kas ir sliktā stāvoklī, viņi pēc tam atsūta vai atgādā lietas. Tā es esmu tikusi pie ļoti daudziem eksponātiem. Es noteikti gribētu pateikt paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri bez jebkādas atlīdzības ir atdevuši savas mantas, viņi ir rāpušies bēniņos, meklējuši lietas un atveduši man uz mājām,” saka „Kalnāru” saimniece.

Katrai lietai ir savs stāsts – Arnita tam pievērš lielu uzmanību, jo bez šiem stāstiem tie būtu daudziem neko neizsakoši priekšmeti: „Piemēram, šis diplomāts. Manā laikā, kad es gāju skolā, bija divu veidu diplomāti – melni un brūni. Tie bija ļoti, ļoti iekāroti katram skolēnam, jo gribējās atšķirties, jo visiem bija vai nu šādas somas, vai jau lielākās klasēs – plecu somas. Diplomāts bija viens no iekārojamākajiem. Protams, tas bija bezgala bezjēdzīgs. Ja bija septiņas stundas, tad grāmatas iekšā tur nesalīda. Pildspalvas, lineāli un dzēšgumijas krita ārā. Tad, kad izgājām ārā starpbrīdī, protams, katru reizi neaizslēdzām, portfelis atvērās, visas grāmatas izbira. Bet vienalga tā bija viena no tām lietām, ko katrs skolēns gribēja, jo viņš tad skaitījās pakāpi augstāk nekā visi pārējie.”

Lielu interesi apmeklētāji izrādot par padomju laiku apģērbu. Piemēram, pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā bijušas populāras no krimplēna auduma [saukts arī par kremplīna audumu] šūtas kleitas – tās tolaik bijušas katras meitenes sapnis. Arnitas kolekcijā esošo kleitu tās īpašniece esot tik ļoti iekārojusi, ka, lai dabūtu naudu tāda apģērba pašūšanai, pusgadu cītīgi audzējusi kartupeļus.

Mammas stāstītajam cītīgi seko līdzi meita Karlīna, kura, pateicoties kolekcijai, jau daudz zina par padomju laikiem.

„Man šķiet interesanti tas, kā agrāk dzīvoja cilvēki, kas viņiem bija, kā viņiem nebija. Sapratu, ka es dzīvoju labākā laikā nekā mana mamma,” saka Karlīna.

Lai gan plašās saimniecības uzturēšana un rūpes par kolekciju prasa ļoti smagu darbu, Arnita atzīst, ka tas nāk par labu, sevišķi bērniem, jo viņi neaug bezdarbībā. Poru ģimenē gan vecākiem, gan katrai meitai ir savi pienākumi, ar kuriem jātiek galā, lai „Kalnāres” ar godu nestu Jēkabpils novada labākā tūrisma apskates objekta titulu.


Sandra Paegļkalne